Lilijas ir vienas no karaliskajām puķēm, kurām ziedu galmā ir sevišķa, īpaša aura. Ar savu eleganci tās apvij jūniju, jūliju, augustu un vēlīnākās pat septembra sākumu.
Ir ļoti patīkami, ejot caur dārzu siltā vasaras vakarā, notvert liliju ziedu smaržas aromātu un visbeidzot ieraudzīt arī pašu skaistuli.
Lai lilijas, gadiem ejot, aizvien krāšņāk ziedētu, svarīgi ir izvēlēties piemērotu augšanas vietu. Stādīšanai ir jāizvēlas vieta, kurā agrāk lilijas, tām radniecīgi augi nav auguši. Vēlams stādīt atklātā vietā, kur rīta agrumā lilijas ātri vien uzmeklē saules stari un vēja pūsma izkliedē rasu. Augot atklātā vietā daudz mazāk izplatās pelēkā puve Botrytis , no kuras visbiežāk cieš sabiezināti, aizvējā esoši liliju stādījumi. Atkārtoti lilijas vienā un tajā pašā vietā var stādīt pēc četriem, pieciem gadiem.
Augsnes ziņā katrai liliju grupai ir savas prasības, taču jaunie hibrīdi ļoti labi piemērojas augšanai arī tai ne tik raksturīgā augsnē. Āzijas lilijām patīk viegli skāba (pH 5.5-6.5) augsne, trompetlilijas vēlas neitrālu (pH 7, bet augs arī robežās no pH 6.5 līdz 7.5 ), martagonlilijas (pH 6.8–7.5). Stāda labi drenētā, laikus ielabotā, irdenā, trūdvielām bagātā augsnē, kurā pēc lietus nekrājas ūdens. Svarīgi, lai augsne būtu relatīvi tīra no daudzgadīgajām nezālēm, vārpatām, gārsām, pienenēm.
Vislabākais liliju pārstādīšanas laiks ir septembra vidus, kad sīpolos ir uzkrājušās barības vielas, un vēl priekšā ir siltas dienas, kas ļauj saknītēm iesakņoties. Pie pārstādīšanas svarīgi ir neiekaltēt saknes. Optimālais liliju stādīšanas dziļums ir triju sīpolu dziļumā. Pēc iestādīšanas dobes mulčē ar kūdru vai lapām, sevišķi svarīgi tas ir trompetlilijām, kas kailsalā var aiziet bojā. Nav ieteicams lietot augļukoku lapas, lai neizplatītos slimības.
Vasarās ar liliju laistīšanu īpaši aizrauties nevajadzētu, jo tās veiksmīgi pacieš ilgāku sausuma periodu un jo mazāk mitruma uz lapām, jo labāk. Ja tomēr lilijas tiek laistītas, tad reti, bet pamatīgi.
Lilijām tīk silta galva, bet vēsas kājas. Veiksmīgi var izmantot sasmalcināto mauriņa zāli liliju dobju mulčēšanā uzklājot nelielā kārtā 5-10 cm. Lietojot zāles mulču, augsnē tiek uzturēts mitrums un ierobežotas nezāles, kas vasaras darbu steigā ir būtiski. Vēlāk sadaloties zāles mulčai dobes ir jāuzirdina atkārtoti.
Izplatītākā liliju slimība ir pelēkā puve. Puves strauju izplatīšanos veicina vēsas, naktis un mitras, karstas dienas. Uz liliju lapām parādās brūngani plankumi ar sarkanīgu apmali, kas vēlāk pāriet uz stublāju un ziediem. Tiklīdz uz kādas lapas parādās pelēkās puves pazīme, tā šīs lapas ir jāaizvāc no dārza un jāiznīcina. Samērā labs līdzeklis pelēkās puves ierobežošanai ir koku pelni, kurus pēc lietus, vai kad liliju lapas ir mitras, viegli apkaisa.
Otra izplatīta liliju slimība ir fuzarioze. Slimā sīpola saknes un pamatne kļūst brūna un pūst, virszemes daļa augt apstājas. Slimie sīpoli ir jāizrok ar augsni un ja slimība nopietni bojājusi sīpolu, tad jāiznīcina. Ja kaitējums nav liels, tad sīpolu var dezinficēt kālija permanganātā un stādīt jaunā vietā.
Ļoti bieži sastopamas un postošas ir liliju vīrusslimības. Vīrusu infekcijas visbiežāk pārnēsā kaitēkļi ar dūrējsūcējtipa mutes orgāniem- laputis, tripši, baltblusiņas. Vīrusslimības izpaužas kā plankumi, svītras, līnijas liliju ziedos. Parasti divkrāsu lilijām vīrusu pazīmes var saskatīt visskaidrāk. Vīrusu slimības nav iespējams izārstēt, slimie augi bez žēlastības ir jāiznīcina.
